Jaunībā mēs sev neuzdodam jautājumu: “Vai man vispār ir vajadzīgas attiecības?” Viss notiek pats no sevis — iemīlies, parādās jūtas, apprecaties.
Bet, kad tev jau ir pāri septiņdesmit, kad bērni ir izauguši, mazbērni dzīvo savu dzīvi, bet vīrs — vai nu sen vairs nav, vai arī viņš jau četrdesmit gadus ir līdzās, — tuvības jautājums skan pavisam citādi. Dažkārt pat pašai negaidīti.
Es parunājos ar trim sievietēm. Katrai — sava dzīves pieredze, savs skatījums. Taču ir arī kaut kas kopīgs — tas, ko jūt starp rindām un kas uzrunā dziļāk. Es padalīšos ar šiem stāstiem — un varbūt arī jūs aizdomāsieties, ko šādā situācijā atbildētu.
1. Natālija V, 74 gadi: “Man nevajag vīru kā tādu — man vajag cilvēku blakus, ar ko būt.”
Natālija V — sieviete ar klusu balsi un staltu stāju. Uzreiz redzams: viņa visu mūžu ir nesusi atbildību uz saviem pleciem — par bērniem, māju, vīru, kurš iedzēra. Viņa viņu apglabāja pirms desmit gadiem, un tieši tad sākās viņas “otrais dzīves cēliens”.
— Man vairs nav vajadzīgs vīrs, — viņa saka bez aizvainojuma. — Man vajadzīgs vienkārši cilvēks. Ar kuru var klusējot pasēdēt un nejusties vientuļai. Kurš negaidīs, ka es griezīšos ap viņu. Kurš vienkārši būs blakus.
Viņa iepazinās ar kaimiņu — 78 gadus vecu atraitni. Tagad viņi kopā pastaigājas no rītiem, dzer tēju, dažkārt aizbrauc uz dārzu. Bet dzīvo katrs savā dzīvoklī.
— Man tā ir ērti. Bez laulības, bez saistībām. Viņš — pie sevis, es — pie sevis. Ja man gribas — es varu aiziet. Ja viņam slikti — viņš piezvana, un es nāku. Viss bez lieka saspringuma.
Viņai attiecības vairs nav par kaisli vai romantiku. Tās ir par cieņu, siltumu un klusumu, kurā var būt patiesi tuvs un patiess.
2.Zinaīda P, 81 gads: “Esmu laimīga viena. Jā, arī tāda laime pastāv.”
Zinaīda P mani sagaidīja ar mājās ceptu pīrāgu un lipīgu smiekliņu. Viņa dzīvo viena — ar kaķi un milzīgu bibliotēku, ko krājusi gadu desmitiem. Vīrs aizgāja jau deviņdesmitajos. Kopš tā laika viņa ir viena.
— Draudzenes visu laiku stāstīja: “Zina, kā tu vari būt viena?” Bet es saku — ļoti viegli! Eju gulēt, kad gribu, lasu, kas patīk. Nav nekādu obligāto vakariņu, nav sarunu pēc grafika. Man patīk būt pašai ar sevi — vai tad tas nav galvenais?
Viņa smaida, un viņas acīs nav tukšuma — tur ir īsta brīvības sajūta. Tā viegluma sajūta, ko ne katrs dzīvē spēj sasniegt.
— Mīlestība? Filmās tas izskatās skaisti. Bet dzīvē es redzu, kā vecmāmiņas velk sadzīvi un rūpes, bet viņu vecuma vīrieši meklē jaunākas, kas viņus aprūpētu. Nē, paldies. Man ar sevi ir labi.
Viņas stāsts ir par iekšēju spēku. Par to, ka arī pēc septiņdesmit sieviete var būt pašpietiekama un patiesi laimīga — arī bez partnera.
Tomer tas vēl nav viss! Vēl ir Raisa I, 77 gadi…
Raksta turpinājumu lasi nākošajā lapā: